Neliela atkāpe.
. . Kādreiz, tā saucamajā „demokrātiskajā” režīmā, plānveidīgi īstenojot genocīdu pret savu tautu, plaši tika praktizētas nepārtrauktas, bezjēdzīgas un ierasto dzīves ritmu graujošas „reformas”, „modernizācijas” un „optimizācijas”.
. . Tas bija nepieciešams, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no plānveidīgā, valstiskā līmenī īstenotā valsts infrastruktūras un tautsaimniecības iznīcināšanas procesa, lai cilvēki dzīvotu nepārtrauktā stresā un neziņā, lai viņiem nebūtu ne mazākā priekšstata par savu rītdienu un tālāko nākotni.
. . Katrs vadošais darbinieks (un jo sevišķi – no jauna ieceltais) turēja par savu goda lietu kaut ko „reformēt”, „optimizēt” vai „pilnveidot”. Vienmēr un visur notika nebeidzami procesi, kuru rezultātā tika zaudēts daudz kas, no laika gaitā pārbaudītā un par labu atzītā.
. . Ar bezpalīdzīgas nolemtības sajūtu iedzīvotāji uzzināja atkal par kārtējo likvidēto uzņēmumu, skolu, slimnīcu utt. Vienmēr viņi tika nostādīti jau notikuša fakta priekšā…
.
Azillando valda stabilitāte un vienmērīgi nesteidzīgs dzīves ritms visās dzīves jomās. Nevienā Valsts infrastruktūrā vai saimnieciskajā nozarē nav stresa situāciju un nedrošības sajūtas par nākotni. Viss laika gaitā pārbaudītais un par labu atzītais, tiek sargāts un saglabāts.