AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

61. Vardarbība un dzimumnoziegumi

Publicēts: 16.10.2015

udens.

Cilvēku apziņā un vērtību skalā, daudz kas mainījies. Šodien katrs, kurš pārdzīvojis globālo katastrofu, kurš bieži vien tikai pateicoties līdzcilvēku atsaucībai un palīdzībai izdzīvoja, pavisam savādāk izprot cilvēka pašcieņas, veselības un dzīvības noteicošo lomu gan savā un līdzcilvēku dzīvē, gan visas Valsts nākotnē.
.

Šodien Valstī dzīvo tās dibinātāju jaunā paaudze. Daudziem no viņiem ir savi bērni – Valsts dibinātāju mazbērni. Gan vieniem, gan otriem jau no agras bērnības tika mācīta elementārā patiesība – katrs cilvēks ir personība, katrs cilvēks ir jāciena, katrs grūtā brīdī ir jāatbalsta. Nedrīkst palikt par individuālistu, jādzīvo draudzīgā sabiedrībā – tā visiem būs labāk un drošāk. Būs redzams kopīgi paveiktā darba rezultāts, un nebūs jābaidās, ka kāds to var iznīcināt.
.

Azillando tiek darīts viss iespējamais, lai jaunajām paaudzēm nekad nenāktos piedzīvot to, ko viņu vecāki un vecvecāki savulaik pieredzēja, eksistējot „demokrātijas” bandītiskajā vidē. Vidē, kurā cilvēku pašcieņai, veselībai un dzīvībai nebija nekādas vērtības. Vidē, kurā speciāli tika radīti apstākļi, lai sagrautu cilvēku psihi, veselību un attieksmi pret līdzcilvēkiem, kultivējot visu veidu narkomāniju un veicinot noziedzību.

 .

Šodien droši var apgalvot, ka radīta pilnīgi jauna sabiedrība, kurā katrs cilvēks ir līdzcilvēku acīs cienījama personība. Radīta sabiedrība, kurā ar «Likuma» spēku garantēta katra iedzīvotāja drošība gan sabiedrībā, gan ģimenē. Sen nebūtībā aizgājuši laiki, kad ģimenē brīvi un praktiski nesodīti varēja valdīt psiholoģiskā un fiziskā vardarbība pret laulāto draugu, bērniem vai vecākiem.
.

Tomēr jāatzīst, ka retu reizi, sevišķi vecākās paaudzes cilvēki, atļaujas lietot pagaidām vēl brīvi pieejamās narkotiskās indes, un visbiežāk tieši šo vielu iespaidā cenšas parādīt savu pārākumu gan saviem ģimenes locekļiem, gan līdzcilvēkiem.
.

Šodienas ģimene būtiski atšķiras no kādreizējās „demokrātiskās” ģimenes. Toreiz, vairumā gadījumu, „ģimeni” veidoja garīgi nenobrieduši un fiziskas „mīlestības” pārņemti pusaudži. Pēc neilga laika, kad šī „mīlestība” tika izsmelta, palika tikai emocionāli kaitinošs tukšums. Indivīdu nervozēja un kaitināja it viss – gan līdzcilvēka vienaldzīgā attieksme, gan bērnu raudas, gan naudas trūkums, gan tūkstošiem citu lietu. Līdz vardarbībai atlika tikai viens mazs solītis un to spert veicināja apziņa, ka pats gandrīz vienmēr paliksi nesodīts.
.

Cilvēki gados, kuri jau bija piedzīvojuši pirmo laulību „jaukumus”, pārsvarā gadījumu atkārtoti veidoja jaunas „ģimenes” tikai tādēļ, lai nebūtu vienatnē, lai vecuma dienās nebūtu viens pats savās četrās sienās. Veidoja „ģimeni”, kurā sakostiem zobiem piecieta savu dzīvesbiedru. Kāda gan tur varēja būt savstarpēja sirsnība un cieņa? Nemaz nerunājot par „mīlestību”.
.

Mūsdienu ģimenē savas dzīves apvieno divi, garīgi un fiziski viens otram līdzvērtīgi, patstāvīgi cilvēki. Viņi noslēdz «Laulību Līgumu», kurā fiksēts ne tikai katra īpašums, bet arī skaidri formulētas viņu galvenās kopdzīves prasības un noteikumi savam partnerim. Viņi apzinās sava lēmuma sekas un ar to saistītos riskus. Viņi apņemas pildīt sev dabas atvēlētos ģimenes cilvēka pienākumus un apzinās atbildību par savas rīcības sekām. Viņi apzinās savu atbildību sabiedrības, Valsts un «Likuma» priekšā, jo ģimene nav privātīpašums – ģimene ir Valsts institūcija! Viņi apņemas cienīt viens otru, atbalstīt un uzticēties viens otram visās dzīves situācijās. Viņu starpā nedrīkst būt noslēpumu un atklāti nepateiktu domu, viņi zina, ka mainoties dzīves situācijai, atklāti apspriedīs radušos problēmu un atradīs tai savstarpēji pieņemamu risinājumu. Arī laulību šķiršanas gadījumā.
.

Šādā ģimenē psiholoģiski nav pieņemama un praktiski nav iespējama vardarbība ne pret laulāto draugu, ne bērniem, ne vecākiem. Ārkārtējos izņēmuma gadījumos, kad «Sardzes» personāls atklāj šādu faktu, «Likums» paredz vainīgā nekavējošu izolāciju no ģimenes.

. . „Demokrātiskajā” sistēmā dzimumnoziegumi (gan pret sievietēm, gan vīriešiem) bija izplatīta parādība. Ļoti bieži noziedznieks netika notverts un turpināja savas aktivitātes. Ja arī viņu beidzot notvēra, bija vajadzīga ārkārtīgi gara un sarežģīta procedūra, lai vispār pierādītu viņa vainu šajā noziegumā.

. . Parasta parādība bija cietušā iebaidīšana, pazemošana un psiholoģiska inkvizīcija izmeklēšanas procesā. Cietušam bija jāpierāda, ka viņš pats nav vainīgs notikušajā vardarbības aktā. Ja arī varmākam „nepaveicās” un viņu, balstoties uz „humānajiem likumiem”, uz neilgu laiku notiesāja, cietušam bija jādzīvo pastāvīgās bailēs, kas ar viņu notiks, kad varmāka atkal būs uz brīvām kājām. Un cietušo bailēm bija pamats – daudzi nozieguma upuri tika sakropļoti un nogalināti.
.

Azillando šāds noziedznieks tiek notverts ļoti ātri un nekavējoties tiesāts Valsts «Augstākajā Tiesā». Pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā, viņam operatīvā ceļā tiek amputēts nozieguma izdarīšanas „ierocis”. Atrodoties stingrā režīma «Darba Iestādē» viņam trīskāršā apmērā jākompensē Valstij izdevumi par cietušās personas ārstēšanu un rehabilitāciju 2. līmeņa ārstniecības iestādē.
.

Pēc atbrīvošanas, varmākam visu mūžu ik mēnesi cietušās personas kontā jāpārskaita 1,0 Kvanto liela summa. Nespējot pildīt šo pienākumu – to uzņemas Valsts, bet noziedznieks atgriežas parastā režīma «Darba Iestādē», lai atmaksātu Valstij šo summu. Tikai iekrājot savā kontā 100 Kvanto lielu summu (lai ilgstošā laika periodā būtu spējīgs pildīt saistības pret savu upuri), varmāka var iziet brīvībā.
.

Valstī pēdējais izvarošanas gadījums konstatēts pirms 14 gadiem. Kopš tā laika nevienam indivīdam vairs nav ienācis prātā šādā veidā šķirties no saviem „vīrestības” atribūtiem.
.

Saskaņā ar «Likumu», katrā Valsts rajonā funkcionē viena oficiāla intīmpakalpojumu servisa iestāde, kurā pilngadīgās personas (gan vīrieši, gan sievietes), TO var īstenot legālā ceļā uz savstarpējas vienošanās pamata.

.

Rakstīt komentāru