AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

20. Valsts „naudas” sistēma

Publicēts: 15.10.2015

udens.
Līdz Azillando dibināšanai cilvēki savās kopienās pārsvarā strādāja kolektīvi un arī darba augļus savā starpā centās sadalīt līdzīgi. Starp ļaužu kopienām pastāvēja bartera attiecības. Pēc Valsts nodibināšanas, vēl vairākus gadus ļaužu kopienās valdīja kolektīvs darbs un bartera attiecības, līdz veselākie un fiziski spēcīgākie pārgāja strādāt pie individuāliem saimniekiem.
.

Tomēr nedrīkstēja pieļaut, ka Azillando pārņem bēdīgo „demokrātiskās” pagātnes pieredzi, kad uzņēmīgākie un turīgākie indivīdi, izmantojot līdzcilvēku bezpalīdzīgo stāvokli, varēja viņu darbu izmantot bez jebkādiem ierobežojumiem. Šādiem darbiniekiem un viņu ģimenēm nebija nekādu sociālo garantiju ne slimības, ne nelaimes, ne nāves gadījumā.
.

Lai novērstu šādu netaisnību un darba ņēmēju beztiesību, «Likums» tika papildināts ar punktiem par lauksaimnieciskās ražošanas un tās produkcijas pārstrādes kooperatīviem, kā arī rūpnieciskās ražošanas kooperatīviem. Tika definēts arī «Rajona Valžu» un Valsts uzņēmumu statuss, to veidošanas un darbības pamatprincipi. Kooperatīvos, «Rajona Valžu» un Valsts uzņēmumos, attiecības starp darba devēju un darba ņēmējiem tika stingri reglamentētas.

.

Uz bijušo lauku kopienu bāzes sākās strauja lauksaimnieciskās ražošanas kooperatīvu un to produkcijas pārstrādes punktu veidošanās. Bija arī entuziasti, kuri apvienojās rūpnieciskās ražošanas kooperatīvos. Arī «Rajonu Valdes» strauji veidoja rajona mēroga ražotnes, kurās sāka ražot visiem iedzīvotājiem vajadzīgu produkciju. Pakāpeniski veidojās arī Valsts nozīmes uzņēmumi.
.

Valsts pastāvēšanas pirmās desmitgades beigās kooperatīvo un Valsts uzņēmumu skaits pieauga tiktāl, ka iedzīvotāji masveidā pārgāja strādāt šajos, ar «Likumu» aizsargātos, darba kolektīvos. Cilvēkiem vairs nebija izdevīgi strādāt pie privātpersonām un «Likums» tika papildināts ar punktu, kas pilnībā aizliedza privātpersonām un ģimenes saimniecībām izmantot algotu darbaspēku.
.

Tikai kooperatīviem, «Rajonu Valžu» un Valsts uzņēmumiem, «Likumā» noteiktajā kārtībā noslēdzot «Darba līgumus», tika atļauts nolīgt algotus darbiniekus. Turklāt darba devējam bija jāuzņemas pilna atbildība gan par algotajiem darbiniekiem, gan viņu ģimeņu labklājību. Strādājošiem kooperatīvos, «Rajona Valžu» un Valsts uzņēmumos vēl vairākus gadus izsniedza talonus pārtikas un nepārtikas preču iegādei.
.

Valsts iedzīvotāju – globālo katastrofu pārdzīvojušo cilvēku apziņā joprojām vislielākā vērtība bija pārtikai un dzeramam ūdenim. Zelts un citi „dārgmetāli” naudas ekvivalenta nozīmi bija zaudējuši un tika izmantoti tikai tehniskām vajadzībām. Protams, pavisam nedaudz bijušo „dārgmetālu” joprojām izmantoja arī rotas lietu izgatavošanai, bet pēc tām praktiski nebija pieprasījuma, jo dzīvi palikušajiem cilvēkiem bija nostabilizējusies pavisam cita vērtību skala.
.

Paplašinoties lauksaimnieciskai un rūpnieciskai ražošanai, Valsts varēja sākt atteikties no pārtikas un nepārtikas preču izsniegšanas „taloniem”. Ikdienas preču iegādei, pakalpojumu apmaksai un jebkuriem citiem norēķiniem daudz ērtāk būtu izmantot kādu no fiziskas vai virtuālas „naudas” sistēmām.
.

Taču, atceroties mežonīgās pagātnes pieredzi, kad ar toreizējās „naudas” palīdzību tika paverdzinātas un iznīcinātas gan cilvēku dzīves, gan veselas valstis un tautas, bija jārada alternatīva maksājumu sistēma, kura neļautu kādam vairāk turīgam un uzņēmīgi nekaunīgam indivīdam vai augļotājam, nesodīti ekspluatēt līdzcilvēkus.

.
Vispirms nolēma atteikties no domas ieviest „taustāmu” (fizisku) naudu, kuras apriti un uzkrājumus nevar kontrolēt. Kā uzskatāmi pierādījusi bēdīgā pagātnes pieredze, šāda „nauda” ideāli piemērota līdzcilvēku pakļaušanai, augļošanas, korupcijas, narkomānijas un citu noziedzīgu pasākumu finansēšanai.
.

Strādājot šajā virzienā, nolēma izveidot viegli kontrolējamu maksājumu sistēmu, kura pastāvētu tikai elektroniskā formā. Speciāls divpusējo sakaru kanāls nodrošinātu katram iedzīvotājam šādas „naudas” apriti caur jaundibināmo «Valsts Banku». Šī sistēma būtu absolūti neatkarīga no ārvalstīm un to bankām, kā arī no jebkurām citām augļotāju struktūrām, kuras savulaik „demokrātijā” kā metastāzes bija pārņēmušas visas pasaules valstis.
.

Sagaidot Azillando 20. gadadienu, Valstī ar «Likumu» tika noteiktas virtuālās naudas vienības Monero (monero – naudas vienība, esperanto valodā) un Cendo (cendo – cents, esperanto valodā), kas ir viena simtā daļa no monero. Par šīs naudas vienības vērtības (pirktspējas) ekvivalentu tika pieņemta kompleksa pārtikas labības masas un dzeramā ūdens tilpuma vienība. Monero faktisko vērtību (pirktspēju), sadarbojoties ar «Valsts Pārvaldes» «Lauksaimniecības un Apkārtējās vides» «Kabinetu», sevišķi stingri kontrolē un reizi pusgadā precizē «Valsts Banka». Tā kā Azillando ir pārtikas labības rezerves vairākiem gadiem, kā arī pietiekoši daudz dzeramā ūdens avotu, tad viens vai vairāki mazāk ražīgi gadi būtiski neiespaido monero vērtību un tā reālo pirktspēju.
.

Azillando nav ne biržu, ne brokeru kantoru, ne jebkāda cita veida parazītisku finansiālo struktūru, kas iedzīvošanās nolūkā varētu veikt spekulatīvus darījumus ar naudu vai jebkurām materiālajām vērtībām. Visi norēķini gan iedzīvotāju starpā, gan starp iedzīvotājiem un Valsts struktūrvienībām un otrādi notiek tikai un vienīgi tiešsaistes ceļā caur «Valsts Banku». Norēķini notiek tikai „tīrā veidā” – «Likums» kategoriski aizliedz operācijās ar naudu iekasēt jebkādas komisijas maksas vai nodevas.
.

Norēķinus ar (no) ārvalstīm iespējams izdarīt tikai caur «Valsts Banku». No Azillando izejošais rēķins caur «Valsts Banku» tiek konvertēts vajadzīgajā ārzemju valūtā un pārskaitīts adresātam. No ārvalstīm ienākošos rēķinus «Valsts Banka» konvertē monero un ieskaita šo summu saņēmēja kontā.

.

Rakstīt komentāru