AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

1. Pirmsākums

Publicēts: 15.10.2015

kartupelis.

.
Kādu nelielu Zemes apvidu globālie notikumi bija skāruši nedaudz mazāk. Valsts, kuras teritorijā savulaik ietilpa šis apvidus, vairs neeksistēja, bet šeit vēl bija saglabājusies lauksaimnieciskai izmantošanai derīga zeme un dzeramā ūdens avoti.
.

Šajā, pamatiedzīvotāju reti apdzīvotajā, apvidū patvērumu bija atraduši gan no sagrautajām pilsētām atbēgušie vietējie iedzīvotāji, gan ārzemju bēgļi – daudzu bijušo valstu un tautību cilvēki. Lai gan vietējie iedzīvotāji, savu iespēju robežās, centās bēgļiem palīdzēt, daudzi no viņiem, sevišķi slimie un ievainotie, gāja bojā. Izdzīvojušie meklēja dabas veltes, neatlaidīgi kopa zemi, audzēja atrastos lopus un cīnījās pret apkārt klīstošajām izsalkušo laupītāju bandām. Arī šajās cīņās daudzi krita, bet pārējie bija spiesti eksistēt pusbadā, jo liela daļa ražas un mājlopu sistemātiski tika nolaupīti.

 .

Ar laiku cilvēki saprata, ka izdzīvot atsevišķās ģimenēs turpmāk vairs nevarēs, ka šādi nebūs iespējams nodrošināt normālus dzīves apstākļus un pārtiku ne sev, ne saviem bērniem. Kļuva acīm redzams, ka tikai viens otram palīdzot, viņi varēs aizsargāties no apkārt klīstošā ļaunuma. Tuvāki un tālāki kaimiņi pakāpeniski sāka viens otram palīdzēt grūtā brīdī, deva pajumti sievietēm, kuru vīri bija gājuši bojā, uzņēma savās mājās bāreņus, iespēju robežās palīdzēja slimajiem un ievainotajiem. Viņi kopīgi apstrādāja zemi, kopa lopus un aizsargājās no sirotāju bandām. Kopējs darbs un ikdienas rūpes satuvināja cilvēkus. Ļoti daudzi izdzīvoja tikai pateicoties citu, pilnīgi svešu cilvēku, līdzcietībai un palīdzībai.
.

Šādas ļaužu kopienas izveidojās arvien vairāk un vairāk. Daudzas no tām sapazinās savā starpā, sadraudzējās un sāka sadarboties. Vieniem bija vairāk dzeramā ūdens avotu, citu apvidū bija saglabājušās koku audzes (mežu šajā apvidū vairs nebija – tos ieaudzēja laika gaitā), vēl citiem bija auglīgāka zeme. Pakāpeniski viņu starpā izveidojās savstarpēja sadarbība, preču apmaiņa, kopīga rīcība pret ārēju agresiju.
.

Dzīve kļuva nedaudz drošāka, beidzās ilgais bada periods, kad katra cilvēka apziņā bija tikai viena doma – kā izdzīvot, ar ko pabarot bērnus. Kā dzīvības simbols bija kļuvis maizes klaipiņš un ūdens krūzīte. Cilvēku starpā bija izveidojusies biedriskuma un kopības sajūta.
.

Pakāpeniski nobrieda doma, ka mierīgu un stabilu dzīves apstākļu nodrošināšanai nākotnē, nepieciešams savs valstisks veidojums ar kolektīvu pārvaldes un aizsardzības sistēmu. Ar sistēmu, kurā principā netiktu pieļauta šausmīgās vēstures mācības atkārtošanās. Ilga un pacietīga organizatoriskā darba rezultātā, domubiedru apdzīvotajā teritorijā tika noteiktas jaunās valsts robežas. Jaunajai valstij deva nosaukumu «Azillando», kurā ietverta pati tās būtība(azil – patvērums, lando – valsts) esperanto valodā, tātad «Patvēruma Valsts».
.

Lai Azillando ideju sāktu īstenot dzīvē, bija vajadzīga detalizēti izstrādāta, ikvienam cilvēkam saprotama un morāli pieņemama pilnīgi jaunas valsts un tās sabiedriskās iekārtas aina. Bija nepieciešama kādreizējai, visu iznīcinošai „demokrātijai”, alternatīvas sistēmas ideja. Bija vajadzīga ideja kā nākotnē dzīvot normālā valstī, cilvēcīgā sabiedrībā un dabai draudzīgā vidē!
.

Un bija vajadzīgs nepārprotami skaidrs un detalizēti konkrēts «Likums», kurš sargās šo valsti un tās iedzīvotājus.
.

Turpmāk tekstā kā jaunās valsts nosaukums ar vienādu nozīmi lietots gan oriģinālais Azillando (treknrakstā), gan Patvēruma Valsts saīsinātā forma Valsts (treknrakstā).

.

Rakstīt komentāru