AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

Par to kur esam…

Publicēts: 05.08.2014

es

Kāpēc mēs esam tur, kur esam?

Šis apcerējums radies gan piedzīvojot un analizējot Latvijas „trešo atmodu”, gan uzklausot savu vecāku un radinieku stāstījumus par dzīvi „pirmajā Latvijas brīvvalstī”, gan pazīstot sevi un līdzcilvēkus, gan vērojot šobrīd valstī notiekošo, gan izsakot savas prognozes par Latvijas nākotni.

 .

Par Latviju un latviešiem (tajā skaitā arī mani):

Tā ir maza valsts (pasaules mērogā), kura nekad nav aizstāvējusi savas teritoriālās intereses (Nidas apgabals, Roņu sala, Abrenes rajons u.t.t.) ne cienījusi savu valodu (ne vācu un krievu okupācijas periodos, ne arī šodien).
.

Tā saucamais „latvietis” nospiedošā vairākumā ir iedomīgs, kašķīgs un neuzņēmīgs cilvēciņš, kas neieredz otru cilvēku un viņam ļoti skauž, ja tam klājas labāk.
.

Latvieši vienmēr bijuši un ir strādīgs, pazemīgs, paklausīgs un lēts darbaspēks, kas ātri iemācās savas valsts okupantu valodu un centīgi strādā mīļā miera un vēdera dēļ, vienalga kur un vienalga kā labā.
.

Latvijas valsts vadībā (arī visu svarīgāko dzīves sfēru un uzņēmumu vadībā) 99 % ierēdņu vienmēr bijuši un ir ārzemnieki, pašmāju Kangari, mafiozu grupējumu ielikteņi, vai nekaunīgi pašlabuma meklētāji.
.

Latvietim mainīt savu politisko pārliecību, atkarīgi no valsts varas un pie varas esošās partijas, ir pats par sevi saprotams process – lai tikai būtu iespēja nokļūt tuvāk „silei” un ieņemtu kādu daiļskanīgu, labi apmaksātu amatu (kuram mafijas diriģētajā korī visbiežāk ir tīri butaforiskas funkcijas).
.

.

Katrs trešais latvietis ļoti labprāt dibina savu «biedrību», «apvienību», «sabiedrisku organizāciju», «aktīvistu grupu», «dabas, putnu, jūrmalas, skudru u.t.t. aizsardzības organizāciju», kurā ir desmit biedru, piešķir tai daiļskanīgu nosaukumu (piemēram: „Mēs par Tēvzemi”), ieņem tās „prezidenta” krēslu un deklarē sevi par „vienīgo un īsteno patriotu, kas cīnās par savas zemes un tautas gaišo nākotni”. Valdošai kliķei tas ir kā „medus maize” un šāds process, nosaukts par „demokrātisku sabiedrības aktivitāti”, tiek aktīvi atbalstīts – jo sīkākās daļās būs sadalīta sabiedrība, jo vieglāk būs to neierobežoti un nesodīti pārvaldīt.
.

Latvijai neinteresē savu iedzīvotāju dzīves apstākļi un labklājības līmenis – vēl daudzus gadus pēc „otrās atmodas” tie joprojām ir zemākie Eiropā, mazpilsētās un lauku rajonos valda masveidīgs bezdarbs, visā valstī tūkstošiem cilvēku ir palikuši bez noteiktas dzīves vietas, dzīvo galējā nabadzībā un badā, klaiņo, bērni neapmeklē skolu.
.

Latvijai neinteresē savu bērnu nopietna un patriotiska izglītība, speciāli tiek darīts viss lai ātrāk aizmirstos okupantu genocīds pret pamatiedzīvotājiem – skolās patiesa Latvijas vēsture netiek mācīta, retais no bērniem vai jauniešiem ir kaut ko dzirdējuši par Gunāru Astru un zina, kāpēc viņš vairs nav mūsu vidū, vai arī saprot to, ko Latvijai nozīmē 25. marts un citas piemiņas dienas. Tāda „pagātnes palieka” kā Brīvības piemineklis ieguvis statusu – „iespējamo provokāciju objekts” un piemiņas dienās tiek nožogots, bet ieejas kapsētās bloķē «Policijas» vienības. Toties tāds objekts kā piemineklis Rīgas „atbrīvotājiem” neizraisa nekādas bažas un ir katrā laikā brīvi pieejams visiem pretvalstiskiem elementiem. Visus viņu mītiņus un kvēlās runas valsts televīzija pārraida neskaitāmas reizes, dodot bezmaksas reklāmas un pretvalstiskas aģitācijas iespējas masu saziņas līdzekļos. Viņu prasības un draudi vienmēr tiek nostādīti pirmajā vietā un ir noteicošie, nosakot valsts politiku.
.

Likumi neaizsargā savus iedzīvotājus ne Latvijā, ne ārvalstīs. Latvija neaizstāv savas valsts godu un cieņu pasaules valstu līmenī, jebkādi apvainojumi un pazemojumi tiek pieņemti pazemīgi klusējot.
.

Latviešu valodai joprojām nav reāls „valsts valodas” statuss, tā tiek ignorēta gan plašas saziņas līdzekļos (radio, televīzija, internets), gan sadzīvē – un tas lielākoties pateicoties pašiem latviešiem: jebkurā vietā un laikā, sapulcējoties kaut vai trim cilvēkiem, no kuriem viens ir krievs, visi runās krievu valodā. Radio un televīzijas intervijās runāt latviešu valodā katrs krievs (gan „pilsonis”, gan nepilsonis) uzskata zem sava goda. Tas tiek uztverts kā pats par sevi saprotams fakts un viņa runa pakalpīgi tiks tulkota latviski, bet televīzijā pavadīta tikai ar subtitriem. Reklāmās, kā arī firmu, tirdzniecības vietu un visa veida produktu nosaukumos dominē svešvalodas. Dziedāt angļu valodā katrs „mākslinieks” uzskata par obligātu nosacījumu, lai viņu dzirdētu pa radio vai parādītu televīzijā.
.

Latvijai absolūti neinteresē sava finansiālā, ekonomiskā, rūpnieciskā un enerģētiskā neatkarība – šīs sfēras apzināti tikušas sagrautas un to paliekas nodotas ārzemju monopolistu rokās, kas brīvi diktē savus nosacījumus un netraucēti iedzīvojas uz bezizejā novestās vienkāršās tautas rēķina.
.

Tāda svarīga tautsaimniecības nozare kā zvejniecība praktiski jau ir likvidēta, bet lauksaimniecības iznīcināšanas plāns pilnībā tiks īstenots dažu tuvāko gadu laikā un Latvija paliks arī bez savas pārtikas (svaigas zivis nopērkamas reti un tās ir kļuvušas dārgākas par gaļu, pilnvērtīgi piena produkti sen vairs nav pieejami, sekmīgi likvidēta cukurbiešu audzēšanas nozare un cukurfabrikas, un tā tālāk un tā joprojām).
.

Praktiski visu valsts ekonomiku un sadzīvi kontrolē ārzemju monopoli un to ielikteņi, brīvi rīkojas mafiozi (tā saucamo „partiju”) grupējumi, plaukst kontrabanda, rekets un zeļ korupcija.
.

Plaši tiek ievestas un tirgotas narkotikās vielas, plaukst visu veidu narkomānija, smēķē pat bērni, pusaudži masveidā lieto alkoholiskos dzērienus un stiprās narkotikas – fiziski un morāli degradējušos tautas „masu” taču visērtāk var izmantot savu savtīgo mērķu sasniegšanai.
.

Aktīvi tiek strādāts pie tautas un katra atsevišķa indivīda un, jo sevišķi jaunatnes, psihiskā līdzsvara deformācijas un zemapziņas zombēšanas – visās jaunatnes atpūtas iestādēs (kolektīvās nikotīna, alkohola un citu narkotisko vielu lietošanas vietās), koncertos un praktiski visos sabiedriskajos pasākumos, vājprātīgā skaļumā tiek atskaņota tikai „kompresoru” mūzika (apdullinoši skaļš troksnis ar monotonu, apziņu graujošu ritmu) un dziesmas svešvalodā, kuru saturs klausītājam nav saprotams. Jebkurš, kas izcēlies ar amorālu uzvedību, ignorē paaudžu paaudzēs vispār pieņemtās uzvedības normas sabiedrībā, tiek iesaistīts regulāros televīzijas raidījumos.
.

Visi, kas tikuši pie varas, plēšas tikai par savu labklājību – to, ka eksistē arī tauta atceras tikai pirmsvēlēšanu solījumu laikā, kurus, bez jebkādas atbildības par savas rīcības sekām, var aizmirst jau tūlīt pēc ievēlēšanas.
.

Kā iemeslu, kura dēļ nevar (lasi – nevēlas) izskaust noziedzību, acīm redzamās nejēdzības un atklāto tautas apmuļķošanu, vienmēr tiek izmantots termins „nesakārtoti likumi” – jo likumu izstrādātāji un to pieņēmēji labi zina stāstu par klaiņojošo runci, kuru peļu apsēstais saimnieks pieņēma savās mājās. Muļķa runcis ātri vien izķēra visas peles un saimnieks viņu, kā nevajadzīgu, atkal izmeta laukā.
.

Cilvēka dzīvība un kaitējums tā veselībai ir bezvērtīgi jēdzieni: likumi un tiesa vienmēr aizstāv noziedzniekus, izmantojot jebkurus līdzekļus soda mīkstināšanai. Ja arī noziedznieku uz neilgu laiku aiztur, tad to (stingri ievērojot viņa „cilvēka tiesības”) par brīvu (nestrādājot) uztur labākos apstākļos, nekā dzīvo lielākā daļa valsts godīgo iedzīvotāju un pie pirmās izdevības, par „labu uzvedību”, atbrīvo pirms termiņa.
.

Tiesas procesi velkas gadiem ilgi, jo „trūkst tiesnešu” – laikam jau daudzi likumus zinoši cilvēki nevēlas pazemoties līdz tādam līmenim, lai, balstoties uz šādiem, „likumiem”, attaisnotu noziedzniekus.
.

Televīzijā praktiski nav raidījumu un filmu, kurās netiktu reklamēta smēķēšana, alkoholisko dzērienu lietošana, narkomānija un visu veidu vardarbība – skatītājam tiek ieaudzināts, ka tā ir normāla ikdienas parādība un ar likuma spēku pret to cīnīties nav iespējams, bet aktīvi vēršoties pret to, tevi sagaida bargs sods. Detalizēti un visās niansēs tiek rādīti varmākas, slepkavas un viņu „darba paņēmieni” kā arī cītīgi tiek skaidrots kā izvairīties no atbildības par izdarītiem noziegumiem. Uzskatāmi tiek parādīts, cik ļoti nevarīga, ievērojot noziedznieka „cilvēka tiesības”, ir policija un cik žēlsirdīga ir tiesa. Tautai kopumā un katram indivīdam atsevišķi tiek iedvesta pārliecība, ka, lai arī cik briesmīgs būs noziegums, atbildēt par to nāksies tikai izcilam neveiksminiekam un arī tad visai minimāli. Par cietušajam, ja viņš uzbrucēja „kļūmes” dēļ tomēr palicis dzīvs, radītajiem veselības bojājumiem un nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem jāatbild nebūs nekad. Pēc tam, izbaudījis savas „cilvēka tiesības” visām Eiropas prasībām atbilstošā cietumā – j„atpūtas namā”, mierīgu garu varēs likt lietā tur iegūto paaugstināto kvalifikāciju, salaupītos materiālos līdzekļus un turpināt darboties no godīgiem cilvēkiem atbrīvotā vidē.
.

Plašas saziņas līdzekļos jaunākās ziņas sastāv praktiski tikai no negatīvas informācijas – kur atkal kāds noslepkavots, piekauts, apkrāpts, apzagts, pazudis u.t.t. Ekonomiska rakstura informācija vienmēr tiek pasniegta abstraktā formā, lai klausītājs negūtu patieso priekšstatu par doto faktu, piemēram: „Degvielas cena Latvijā joprojām ir par 10% zemāka kā citur Eiropā”, bet ne ar vienu zilbi netiek pieminēts, ka Eiropas valstīs strādnieks mēnesī nopelna desmit reizes vairāk nekā Latvijā.
.

Tāpat lielākā daļa jaunāko ziņu parasti ir par notikumiem tālajās ārvalstīs – Amerikā, Āzijā, Āfrikā, kas vairumam iedzīvotāju neko neizsaka un ir pilnīgi vienaldzīgas, bet tikpat kā nav informācijas par notikumiem un reālo šodienas stāvokli kaimiņzemēs (Lietuvā un Igaunijā), kuras atguva tā saucamo „neatkarību” reizē ar Latviju, bet ekonomiskā un tautas dzīves līmeņa ziņā tālu mūs apsteigušas.
.

Latvijas valsts un darba devēji brīvi un nesodīti ekspluatē savas tautas lēto darbaspēku, kas jau robežojas ar verdzību (dzimtbūšanas laikos nodokļos bija jāmaksā tikai desmitā daļa nopelnītā – baznīcai), bet šodien tiešajos un netiešajos nodokļos aiziet vairāk nekā 50 % no nopelnītā. Pat no pensijas atkārtoti atvelk ienākuma nodokli.
.

Pazemojoši zemā atalgojuma un masveidīgā bezdarba dēļ, arvien pieaug to darbaspējīgo iedzīvotāju skaits, kas darba un savas ģimenes iztikas meklējumos spiesti dodas strādāt uz ārzemēm, veicot tur „melnos” darbus, kuros strādāt vietējie iedzīvotāji uzskata zem sava goda.
.

Tūlīt pēc tā saucamās „neatkarības atgūšanas”, kad pie varas tika „grēkus nožēlojušie” un pareizu uzvārdu valkājošie komunisti, tika sākts mērķtiecīgs darbs, lai vistuvākajā nākotnē iznīcinātu Latviju kā suverēnu valsti:

1) nenodrošināja valsts robežu apsardzi;
2) nepasludināja par nevēlamām personām visus okupantus (arī civilos);
3) nepārgāja pilnībā uz valsts valodu;
4) sāka „demokrātisku” procesu, masveidīgai pilsonības piešķiršanai visiem iebraucējiem;
5) visos valsts varas un tautsaimnieciskajos objektos pie varas palika iepriekšējie komunistu ielikteņi, kuri nesodīti piesavinājās viņu rīcībā esošos materiālos un finansiālos līdzekļus, plānveidīgi iznīcinot un likvidējot viņu pakļautībā esošos rūpnieciskos un visus citus tautsaimnieciskos objektus (ne jau bez attiecīga rīkojuma „no augšas”);
6) tie paši ielikteņi un viņu rokaspuiši ar iegūto pamata kapitālu nu jau oficiāli un „demokrātiski” nopirka politisko un ekonomisko varu valstī: izveidoja savas „partijas”, savas bankas un noteica savus likumus.

.
Ieguvuši varu, kļuvuši par miljonāriem un redzot, ka šeit Latvijā vairs nav lielu perspektīvu savas bagātības palielināšanai (ko gan daudz vairs var „noplēst” no nabadzībā un bezdarbā iedzītās tautas „masas”), nolēma pievērsties Eiropai – veicot masveidīgu reklāmas kampaņu un nekaunīgi melojot (piesolot tautai gaišu rītdienu: darbavietas, labu atalgojumu, Eiropas Savienības naudu u.t.t.)pierunāja lielu daļu tautas nobalsot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ko tā arī paklausīgi izdarīja (iespējams arī, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti).
.

Turpmākais ir pilnīgi skaidrs – izveidojot Baltijas jūras krastā Eiropas provinci ar sekojošu struktūru: provinces centrs – Rīga, pārējā teritorija – pašmāju un ārzemju bagātnieku vasarnīcu, atpūtas un izklaides objektu teritorija (daba taču vēl nav galīgi sagandēta, un klimats arī tīri ciešams).
.

Lai to īstenotu „demokrātiskām” metodēm, vispirms jāatbrīvo teritorija – jālikvidē lauku viensētas un mazākās apdzīvotās vietas, tādēļ, veicot „uzlabošanas”, „reorganizācijas”, „optimizācijas” un citus tikpat „nepieciešamus” un visnotaļ „progresīvus” pasākumus un īstenojot „Eiropas direktīvas”.
.

Pirmajā posmā:

1) lauku rajonu apdzīvotajās vietās likvidēja praktiski visas algotā darbavietas;
2) slēdza pasažieru dzelzceļa satiksmi starp rajonu pilsētām un apdzīvotām vietām;
3) maksimāli samazināja cita veida sabiedriskā transporta satiksmi starp pilsētām un apdzīvotām vietām, vienlaicīgi palielinot biļešu cenas;
4) plānveidīgi slēdz lauku rajonu slimnīcas, skolas, feldšeru punktus, veikalus, piena un citas lauksaimniecības produkcijas pieņemšanas un pārstrādes punktus, pasta un bankas nodaļas, kultūras namus u.t.t.;
5) apvieno rajonus, lai sagādātu maksimālas „ērtības” to iedzīvotājiem (reti kursējošs sabiedriskais transports un dārgi ceļa izdevumi, nelielas formalitātes nokārtošanai jābrauc vairākkārtīgi un tam katru reizi jāizlieto vai vesela diena);
6) maksimāli „uzskrūvētas” degvielas, importa tehnikas, darbarīku, minerālmēslu un jebkuru pirmās nepieciešamības rūpniecības preču cenas (paši vairs neko neražo – visas ražotnes veiksmīgi likvidētas);
7) masveidā, ar augstākās labvēlības statusu, tiek importēti ar cilvēka veselībai kaitīgām ķimikālijām piesātināti ārzemju pārtikas produkti, kuri tiek tirgoti visās iespējamās vietās par dempinga cenām, līdz ar to pašu ražoto lauksaimniecības produktu pašizmaksa ir augstāka par to iespējamo realizācijas cenu un tās ražotāji tiek izputināti.

.
Otrajā posmā
, kas jau rit pilnā sparā, notiek sekojošais:

1) jāpanāk, lai vēl atlikušie paši ietiepīgākie „nepilsoņi’ atmestu savu iedomību un pazemotos līdz tādam līmenim, ka pieņemtu Latvijas pilsonību – nākamajās vēlēšanās tas atmaksāsies.
2) sakarā ar lauku rajonos valdošo totālo bezdarbu, praktiski visi darba spējīgie lauku rajonu iedzīvotāji dodas darba meklējumos uz rajonu pilsētām, Rīgu vai arī uz ārzemēm (rajonu pilsētās atrast darbu, kas nodrošina dzīves iztiku, ir ļoti problemātiski);
3) tā paša iemesla dēļ dzīvi laukos pamet arī praktiski visi atlikušo lauku skolu absolventi un jau šobrīd laukos palikušas tikai trīs iedzīvotāju grupas:

a) pensionāri, kas dzīvo savās pus sabrukušās būdās un pārtiek no vienīgās govs (kamēr vēl ir spējīgi to apkopt un sagādāt tai barību) un piemājas dārziņa. Ar šiem „pēdējiem mohikāņiem” nav problēmu – tie paši izmirs tuvāko gadu laikā;
b) melnā darba strādnieki — vergi, kas bez darba līguma spiesti strādāt nenormētu darba laiku lielo zemes un lauksaimniecības tehnikas īpašnieku (gan pašmāju, gan ārzemnieku) labā. Arī šeit nav problēmu – ja nestrādās vietējie, tad uzaicinās darbaspēku no Āzijas vai Āfrikas valstīm;
c) nedaudzi pirmspensijas un vidējā gadagājuma indivīdi, kuri atraduši sev darbu kādā pilsētā. Šeit problēma atrisināma paceļot degvielas un sabiedriskā transporta cenu līdz tādam līmenim, kad ar minimālo darba algu vairs nepietiks ikdienas braucieniem uz darbu un atpakaļ. Pie šī jautājuma tiek aktīvi strādāts.

.
Trešajā posmā
, kas jau sācies:

1) par katru cenu, iespējami ātri, jāatsakās no nacionālās naudas vienības – lata un valsts zelta rezervēm;
2) jāievieš bezvīzu režīms ar savas pēdējās okupācijas valsti;
3) ārzemnieki un pašmāju bagātnieki par grašiem uzpērk lauku rajonos labākos zemes gabalus un dara ar tiem ko tik vien sirds vēlas;
4) ievērojot „starptautiskās cilvēka tiesības” jāuzņem pēc iespējas vairāk „politisko bēgļu”, jo:

a) mafijai lēts un paklausīgs darbaspēks vienmēr būs vajadzīgs;
b) svaigas asinis vistuvākā laikā palīdzēs atrisināt sasāpējušo jautājumus par „latviešiem” (Latvijas pilsoņu pasēs „tautība” vairs nav jāuzrāda).

.

SECINĀJUMI

Tā saucamā „demokrātija” nav nekas cits, kā mafiozu struktūru ar noziedzīgā ceļā iegūtiem līdzekļiem uzturētu ielikteņu (partiju) izveidota sistēma, kuras vienīgais mērķis ir savas gribas diktāts un savas materiālās labklājības neierobežota un nekontrolēta palielināšana.
.

Latvija šādā izpildījumā nav tas, par ko tauta sapņoja „trešās atmodas” laikā – vienkāršos cilvēkus tā novedusi darba zirga stāvoklī: strādāt par vēdera tiesu un vēl būt neziņā par to, kad to saņems. To pierāda arvien pieaugošais emigrantu skaits – katrs kaut cik uzņēmīgs un darba spējīgs Latvijas iedzīvotājs pie pirmās izdevības dodas svešumā ar cerību, ka varbūt kaut daļu sava mūža dabūs padzīvot kā CILVĒKS.
.

Diemžēl jāsecina, ka Latvija un latvieši šodien citādā situācijā nemaz nevarēja atrasties, jo:

1) mūsu potenciālie vecāki un vecvecāki, kurus ar visu cieņu varēja saukt par LATVIEŠIEM, gāja bojā 1918. gada Brīvības Cīņu laikā vai arī tika iznīcināti vācu un krievu okupantu nāves nometnēs. Viņu piemiņa „drošības apsvērumu dēļ” šodien jau tiek aizliegta;
2) galvenokārt izdzīvoja tikai tie, kuri klusi sēdēja maliņā vai paklausīgi kalpoja okupantiem;
3) izdzīvoja arī tie, kuri paspēja aizbēgt uz ārzemēm, bet šodien viņi ir pilnīgi zaudējuši realitātes sajūtu un nevar saprast reālos pārējās tautas dzīves apstākļus Latvijā. Par viņu bērniem nemaz nerunāsim – tie sekmīgi integrējušies svešatnē (bet viņiem tā taču ir Dzimtene);
4) arī mēs, šeit dzīvojošie (pareizāk sacīt – eksistējošie, „mucā” audzētie un alkoholismā slīkstošie), esam pieradināti nedomāt un ar psihopātu neatlaidību jebkura līmeņa vēlēšanās atkal un atkal cītīgi balsojam par „labiem cilvēkiem”, kuri „labi izskatās” un „labi runā” priekšvēlēšanu kampaņu laikā.
.

Papildus tam, latviešu tautas iznīcināšanu, deģenerāciju, „integrēšanu” Eiropā un pasaulē, sekmīgi veicina plaši reklamētie, valsts varas aktīvi atbalstītie pasākumi:

1) liedzot viņiem drošību, pajumti, iztikas līdzekļus un medicīnisko palīdzību;
2) nosakot „iztikas minimumu”, kas sastāda apmēram 30% no faktiski nepieciešamā;
3) par mūža darbu piešķirot pensiju, kas nenodrošina minimālās pajumtes īri;
4) ārkārtīgi dārgie medikamenti un ārsta „pakalpojumi”, u.t.t.;
5) valsts politikas speciāli izraisītā iedzīvotāju masveidīgā izbraukšana darbā uz ārzemēm;
6) imigrācija (gan legālā, gan nelegālā);
7) alkoholisms un visu veidu narkomānija;
8 ) nepārtrauktā vardarbības un noziedzības popularizēšana visos masu informācijas līdzekļos;
9) seksuālā visatļautība, tā saucamās „nepilnās” ģimenes un jaukto tautību laulības;
10) degradētā bērnu un jaunatnes audzināšanas (izlaidības) un izglītības sistēma;
11) sistemātiskā psihiski slimo – „netradicionālo” seksuālo orientāciju personu popularizēšana masu saziņas līdzekļos;
12) „nesakārtotie” valsts likumi, „cilvēka tiesību” normas, „Eiropas direktīvas”, u.t.t.

 .

Liekot roku uz sirds – cik šodien Latvijā ir 60 gadīgu iedzīvotāju, kuri sevi ar pilnām tiesībām varētu saukt par „latviešiem”? Nu vismaz pārzinot savu „latvieša” dzimtas koku līdz trim paaudzēm tālā pagātnē – tēvs un māte, vectēvs un vecāmāte, vecvectēvs un vecvecmāte? Simts? Tūkstotis? Desmit tūkstoši – neticu! Bet 20 gadus vecie? Labi vēl ja viņi zina, kur apglabāts vecaistēvs un vecāmāte!
.

Pilnīgi piekrītot tam, ka bērni nav atbildīgi par savu vecāku izcelsmi un dzīves vietu, uzskatu, ka visas šodienas uzspēlētās kaislības ap latviešiem kā tautu un nāciju ir tikai un vienīgi tukša muldēšana un valdošajiem „demokrātiem” izdevīga politiska spēle.
.

Latviešu tautas liktenis (galvenokārt ar pašu „latviešu” rokām) jau šodien ir ierakstīts (labākā gadījumā) vēstures grāmatās, bet Latvijas kā valsts problēma tiks „sekmīgi atrisināta” tuvāko gadu laikā.

 .

NOSLĒGUMS

Esmu izklāstījis savas pārdomas, kas pēc „trešās atmodas” mainījušās, no eiforiska prieka līdz pilnīgai nolemtībai un totālam riebumam par to, ka man lemts dzīvot tik pērkamu, gļēvu un nodevīgu tautiešu kompānijā (bet nezinu vai pats būtu daudz labāks, ja nonāktu izdevīgā situācijā, jo arī es taču esmu tikai „latvietis”).

Latvijas valsts, šodienas izpildījumā, vienkāršai tautai nav vajadzīga!

Juris, 2005

.

Rakstīt komentāru