AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

Par darīšanu un nedarīšanu…

Publicēts: 05.08.2014

esPar darīšanu un nedarīšanu…

Tā saucamā “nākamā paaudze” šajos 20 gados jau ir izaudzināta – bez Dzimtenes mīlestības, bez nacionālā patriotisma, bez ģimenes vērtību izpratnes, bez cieņas pret sievieti un līdzcilvēku, bez praktiskā darba mīlestības, bez reālas atbildības par savas darbības sekām, bez, bez, bez…Toties ar globālisma un tolerances apziņu – arī pret nākošajiem bijušās Latvijas teritorijas iedzīvotājiem: melnas, brūnas, dzeltenas, u.c. ādas krāsas pasaules klaidoņiem un labākas dzīves meklētājiem, kuri aizpildīs tukšumu pēc „iedzimto” emigrācijas.
.

Un vēl – nekad nevajag aizmirst vecum veco sakāmvārdu: “Cerība ir muļķu mierinājums!” Ar to domāju mūs visus, kas gatavi gari un plaši pļāpāt, beigās uzdodot “standarta” jautājumu: “Ko darīt?” Turklāt labi zinot, ka pats reāli nedarīs neko, lai arī ko viņam piedāvātu… pat to, kas pašam skaidri redzams savā degungalā. Un atradīs simtiem iemeslu, savas bezdarbības (lasi – gļēvulības un slinkuma) attaisnošanai – konkrētais priekšlikums “nav pareizs”, “nav likumīgs”, “neko nedos”, “nedemokrātisks”, „mūs nesapratīs” utt..
.

.

Turklāt, nekad un nevienam (pat sev) neatzīstoties patiesajā savas bezdarbības iemeslā – lai kaut ko reāli sāktu darīt, vispirms ir jāpaceļ savs dibens no datora (televizora) un “nedod dievs” – pat jāiziet no mājas. Un jāpaskatās uz līdzcilvēkiem un jāiedomājas sevi viņu vietā. Jāpadomā kā es varētu viņiem reāli palīdzēt. Kaut vai sīkumiņu, kaut vai morāli atbalstīt, lai viņi izjustu tautieša plecu un kopības sajūtu, lai sāktu reāli rīkoties.
.

Vai „īstenam latvietim” tas vispār iespējams? Paskatieties uz savām plaukstām – pirksti taču liecas virzienā uz sevi, vai nē? Toties pastrīdēties savā starpā, atrast kur „piesieties” līdzcilvēka sacītajam vai rakstītajam, noraidīt viņa priekšlikumus (tādi gan gadās ļoti reti) – viena vienīga bauda!
.

Liela loma ir arī latviešu “nacionālai īpatnībai“ – pirms kaut ko darīt savās mājās, viņi vispirms bailīgi skatīsies apkārt un domās, ko par to varētu teikt ārzemēs. Bet pašmāju Kangari un t.s. “elite” šo savas tautas noniecināšanas tendenci tikai izmanto savā labā. Bet ārzemnieki vispirms domā par sevi un savu labumu! Uzskatāms piemērs — Zviedru bankas, ārzemju “investori” un citi visdažādāko rangu “demokrātiskie labvēļi”.
.

Neviena ceļa sākums nav ieraugāms neizejot no mājām, tieši nekontaktējoties ar līdzcilvēkiem, savstarpējās sarunās neizsakot savus un labvēlīgi neuzklausot citu priekšlikumus. Internetā ne ceļš, ne tā sākums nebūs ieraugāms nekad. Bet mēs visi taču nekļūstam jaunāki!
.

Katram no mums pienāks diena, kad tīri fiziski vairs nevarēsim iziet no mājām. Un tad domājot par saviem “globalizētajiem” – tālās zemēs dzīvojošajiem un svešā mēlē runājošiem mazbērniem paliks tikai rūgtas atmiņas un nožēla par kādreiz neizdarīto… vismaz darīt nemēģināto!
.

Labi zinu, ka šāda mana nostāja ļoti aizvainos „īstenos latviešus”, jo neviens no mums pat zemapziņā nevēlas būt „slikts” un „slinks”! Tiešām, vēl ir dzīvi ļoti daudzi labi cilvēki, bet nekam nederīgi darītāji. Un ar katru „nākamo paaudzi” potenciālo darītāju kļūs arvien mazāk! Arī tādu, kuri vispār iedomāsies uzdot jautājumu: „Ko darīt?”, jo „Gan jau būs labi!

Juris, 2011

.

Rakstīt komentāru