AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

Par 18. novembri…

Publicēts: 05.08.2014

esPar 18. novembri domājot…

Tuvojas 18. novembris. Un atkal šajā dienā augstas valsts amatpersonas no augstām tribīnēm teiks svētku runas, kurās stāstīs, cik ļoti viņi mīl šo zemi un valsti, cik ļoti viņi tur cieņā un godā Latvijas Brīvības cīnītāju piemiņu. Droši vien, ka tiks pieminēti arī grūtie laiki, kas šobrīd, tā sauktās „dižķibeles” veidā nez no kurienes un nez kādēļ piezagušies Latvijai. Un izskanēs aicinājumi kopīgiem spēkiem ar pašaizliedzīgu darbu un nesavtīgu uzupurēšanos šo „dižķibeli” pārvarēt. Bet ļaudis, ar ziediem un karogiem rokās, kā jau tas svētku reizēs pieklājas, sveiks runātājus ar aplausiem.
.

.

Kad svētku pasākums būs beidzies, visi ar izpildīta pienākuma apziņu atgriezīsies savā ikdienā. Vieni savās lepnajās savrupmājās, ofisos un valsts iestāžu kabinetos. Citi savos ar kredītiem apliktajos dzīvoklīšos un uz izdzīvošanas robežas eksistējošajās lauku saimniecībās. Vieni, lai imitējot rūpes par valsts un tautas interesēm, turpinātu pildīt savas personīgās kabatas. Citi, lai (neskatoties uz kārtējiem algu un pensiju samazinājumiem, nodokļu palielinājumiem un darbavietu likvidāciju) meklētu iespējas kā izdzīvot un pie dzīvības uzturēt savu ģimeni.
.

Tomēr, ja tā padomā, kādus tad svētkus īsti mēs svinam šajā dienā? Latvijas Republikas proklamēšanas dienu? Bet vai mēs dzīvojam valstī, kas toreiz tika proklamēta? Vai mums ir savs valstiskums, sava ekonomiskā un politiskā neatkarība, par ko toreiz sapņoja, cīnījās un ko toreiz izcīnīja mūsu tautieši? Nav!
.

Mūsu valstsvīri, tā vietā, lai vadītu valsti, kaut ko nevarīgi šļupst par Eiropas Savienības direktīvām, Starptautiskā Valūtas fonda prasībām, par Krievijas interesēm kas mums jāievēro, par internacionālo pienākumu un saistībām pret NATO…. Visi Latvijai valstiski svarīgie lēmumi tiek pieņemti ārpus Latvijas. Mūsu dzīvi pārvalda un vada sveši prāti un svešas intereses. Nobalsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs esam atteikušies no sava valstiskuma.
.

Tagad daudzi ir sašutuši par to, ka tiek slēgtas skolas, slimnīcas, bet ģimenēs gaidītās labklājības vietā ienāk bezdarbs un nabadzība. Tomēr jāatzīst, ka tas ir likumsakarīgi. Ja apcērt kokam saknes, velti gaidīt, lai tas zaļos un nesīs augļus. Ja mēs esam atteikušies no sava nacionālisma, no savas nacionālas valsts, tad velti gaidīt, ka kāds tur Briselē, Vašingtonā vai Maskavā rūpēsies par mums un mūsu nākotni.
.

Bet atgriezīsimies pie 18. novembra svētkiem. Iznāk, ka šajā dienā mēs svinam tādas valsts proklamēšanas dienu, kas reāli vairs nepastāv. Un cildinām šajos svētkos mēs tādus ideālus, no kuriem savā ikdienā esam novērsušies. Tāpat arī pieminam Brīvības cīnītāju varonību, kaut paši viņu piemēram nesekojam. Taču ideāli tiešām ir cildeni un varonīgajās brīvības cīņās izcīnītā valstiskā neatkarība ir pats nozīmīgākais notikums latviešu tautas vēsturē. Tādēļ nešaubīgi šajā dienā ir jāpaceļ mūsu nacionālie karogi un jānoliek ziedi Latvijas brīvībai un šīs brīvības cīņām veltīto pieminekļu pakājē.
.

Tomēr uzskatu, ka līdz brīdim, kamēr Latvija nebūs atguvusi savu valstiskumu un neatkarību (gandrīz vai utopija), 18. novembri pareizāk būtu saukt nevis par Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, bet gan par LATVIJAS VALSTISKĀS NEATKARĪBAS ATCERES DIENU.

.
Šis nosaukums precīzāk atspoguļotu pašreizējo situāciju valstī un to, kā šajā svētku reizē mūsdienās jūtas vairākums latviešu. Arī tiem valstsvīriem, kas būtībā ir Latvijas neatkarības pretinieki, vai kuriem šī neatkarība un valstiskums ir pilnīgi vienaldzīgi, tad nevajadzēs, tikai sava amata pienākuma dēļ vien, piespiedu kārtā ar savu klātbūtni un liekulīgajām runām zaimot šos svētkus.

Juris, 2009

 .

 

Rakstīt komentāru