AZILLANDO

jeb "Patvēruma Valsts''

es.

Tautas – ļaužu kopas, kuras vēsturiski ilgu laiku, balstoties uz savu senču tradīcijām un morāli ētiskā mantojuma pamata, kādreiz dzīvoja katra savā Zemes apvidū, tika pret savu gribu vardarbīgi sajauktas, savstarpēji asimilētas un, kā nacionāli etniskas vienības, iznīcinātas.
.

Tā saucamās „demokrātijas” ieviešanas procesā iznīcībai nolemto valstu rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, starpnacionālo korporāciju produkcijas noieta interesēs, tika iznīcināta. Tāds pats liktenis bija piemeklējis praktiski visas šo valstu veselības aizsardzības struktūras un mācību iestādes. Mežonīgā veidā tika izlaupīti šo valstu dabas resursi un nacionālās bagātības, sagandēta apkārtējā vide, neglābjami piesārņoti ūdens resursi un sagrauta infrastruktūra.
.

.

Neaprakstāmu postu cilvēku apziņā bija atstājusi „demokrātiskā” visatļautība, seksuālā izlaidība, dīkdienība, valstisko struktūru pasīvi atbalstošā attieksme pret noziedzību, un aktīvi lobētā visu veidu narkomānija. Likumos noteiktās „cilvēka tiesību” normas vienmēr bija noziedznieku, finansiālo paverdzinātāju un garīgo kropļu – bez dzimtes cilvēkveidīgo pusē. Godīgie cilvēki bija absolūti beztiesīgi un neaizsargāti. Viņi kļuva par izsmiekla, ņirgāšanās un pazemošanas objektiem. Turklāt „demokrātijā” cilvēki tika atradināti no reāla darba, daudziem bija radusies doma, ka pārtika pati no sevis aug lielveikalos, ka nekaunīgākie indivīdi un noziedznieki vienmēr varēs labi dzīvot uz līdzcilvēku izmantošanas rēķina.
.

Visā pasaulē valstu un tautu starpā tika kultivēts naids un neuzticēšanās. Lai destabilizētu iekšējo situāciju iznīcībai nolemtajās valstīs jau savlaicīgi, zem visdažādāko „labdarības”, palīdzības”, „cilvēktiesību” un citu dāsni finansētu „fondu”, „biedrību”, utt. maskas, tika iesūtīti „demokrātijas” sludinātāji – ekonomiskie slepkavas. Slēptā veidā tika piešķirti līdzekļi „piektās kolonas” – pašmāju nodevēju graujošās darbības apmaksai, kuri par naudu bija gatavi pārdot visu – Dzimteni, valsti, tautu, līdzcilvēkus, tēvu un māti ieskaitot.
.

Regulāri un plānveidīgi tika izraisīti starpvalstu militārie konflikti un kultivēts terorisms. Lai „likumīgi” cīnītos ar šo pašu iniciēto „terorismu”, notika atklāta karadarbība pret valstīm, kuras nevēlējās nokļūt „demokrātijas” jūgā. Šo vairāk vai mazāk vēl neatkarīgo valstu okupācija ar tam sekojošu genocīdu pret iedzīvotājiem, citādi domājošo mežonīga spīdzināšana un „likumīga” iznīcināšana tika dēvēta par viņu atbrīvošanu no totalitārā režīma.
.

Televīzijā, kino un citos „mākslas” veidos, plašsaziņas līdzekļos, kā arī ikdienā, nepārtraukti un visos iespējamos veidos tika reklamēta „demokrātiskā brīvība” īstenot savas visperversākās un egoistiskās vēlmes, popularizēta un atbalstīta visu veidu narkomānija, „brīvā mīlestība”, fiziskā un garīgā vardarbība, necieņa pret sabiedrību, saviem vecākiem un mācību iestāžu darbiniekiem.
.

Nevienā „mākslas” veidā, ne plašsaziņas līdzekļos netika atspoguļots reāls darbs kādu materiālo vērtību ražošanā. Visi personāži bezgala ilgas stundas „strādāja” tikai birojos pie datoriem, skaistumkopšanas salonos, reklāmas aģentūrās un citos tikpat svarīgos un bezgala grūtos objektos. Naktīs noteikti bija „jāatpūšas” naktsklubos, dzerot, smēķējot, lietojot citas narkotikās indes un „kompresoru mūzikas” elles troksnī spaidot kārtējo puskailo špakteļmasas klāto „bārbiju”, kura vienmēr bija gatava uz visu…
.

Noziedznieku fotogrāfijas un viņu pastrādāto noziegumu detalizēti apraksti tika tiražēti ilgi un neatlaidīgi. Bija redzams, ka valdošā mafija neatlaidīgi centās cilvēku apziņā iekodēt domu: „Cik es esmu laimīgs, ka šodien ar mani nekas tāds vēl nav atgadījies!
.

Uz Zemes neierobežoti valdīja izlaidība un ļaunums. Bija jāpārdzīvo globāla katastrofa, milzīgs posts, bads un šausmīgu slimību epidēmijas, lai dzīvi palikušie beidzot sāktu domāt par visa notikušā cēloņiem. Lai viņi sāktu apzināties to, kas un kādu mērķu vadīti iznīcināja lielāko daļu cilvēces, kā arī dzīvo un nedzīvo dabu milzīgās Zemes teritorijās. Lai cilvēki beidzot saprastu, kas patiesībā slēpjas zem tā saucamās „demokrātijas” maskas.

Juris, 2014.

.

Rakstīt komentāru